Bergena: Pilsētas kalns Floyen

Stāstot par laika prognozēm Toms Bricis kādā intervijā Jūru un Okeānu nosauca par laikapstākļu teroristu. Jo tuvāk ūdenim – jo grūtāk precīzi paredzēt laiku. Bergena ir ostas pilsēta un šeit tas izpaužas acīmredzami. Vietējie saka, ka Bergenā līst. Visi pārējie laikapstākļi ir izņēmums. Par spīti prognozei, kas šonedēļu solīja gandrīz bez nokrišņiem rīts atnāk ar lietu. Brīžam garlaicīgu, brīžam stipru. Šodien ar Sintiju plānojām iziet īsā haikā uz Bergenas populārāko kalnu Floyen. Kamēr ēdām brokastis lietus beidzās un kāpjot kalnā jau baudījām sauli. Lai arī kalns ir daļa no pilsētas un tā nogāzēs izvietojušās ielas un mājas – tomēr kāpiens nav viegls. Tipiskos akmeņus un klints bluķus aizstāj bruģētas ieliņas, kas brīžam ved kalnā tik stāvi, ka nešķiet ticami te pārvietoties ar mašīnām. Vietējie gan tā nedomā un bez emocijām gan brauc, gan parkojas gandrīz vertikāli. Lejupceļā uz šaura serpentīna ceļa satikām fūri no Nīderlandes. Plakanās Nīderlandes šoferis bija manāmi ieberzies akli sekojot navigācijai un iekļūstot šajā šaurajā bezizejā.Vienā serpentīna līkumā viņš izmisīgi mēģināja stumt atpakaļ kalnā, lai furgons nenonestu laternas stabu. Vēl pāris līkumus zemāk pakaļējie riteņi aizķēra mājas žoga fragmentu un izgāza akmens vārtu stabu. Šoferis palika skaidroties ar saimniekiem un mēs devāmies tālāk, bet zemāk esošie ceļa līkumi solīja viņam vēl vismaz pāris stundu izklaidi mēģinot ar milzīgo mašīnu tikt līdz kalna pakājei.
Jau minēju, ka šis kalns ir vispopulārākais tūristu vidū. Savs nopelns te ir funikulierim, kas regulāri kursē augšā un lejā. Ar to brauc tūristi apskatīt skatu no augšas, pasēdēt restorānā un atkal doties lejā. Vietējie pa stāvajiem celiņiem dodas pastaigā ar suņiem, skrien un pat midzina ratiņos bērnus. Redzējām vairākas māmiņas gan stumjoties augšā gan lejup pa kalnu, kur mums pat ar kājām bija smagi kāpt. Laikam, ja manas mājas pagalms beigtos ar desmit metrīgu klinšu sienu un katra nākamā iela būtu 4stāvus augstāka par iepriekšējo arī es laikam skrietu kalnā vai dotos tur pastaigā ar bērnu ratiņiem. Augšā ir skatu platforma no kuras var redzēt ostas un septiņu kalnu ieskauto pilsētu.

Lielākā daļa pēc platformas atkal dodas lejā, bet patiesībā šis ir tikai sākums vairākām pārgājienu takām un tikai te sākas īsti Norvēģiski egļu meži ar sūnainiem klinšakmens bluķiem. Netālu ir ezers, kur vasaras sezonā var bez maksas tikt pie kanoe laivām un doties izbraucienā. Diemžēl Augusta beigās skolas brīvlaiks ir jau beidzies un laivu nomas sezona arī. Ejot apkārt ezeram izsalkums liek sevi manīt. Laiks doties lejā gatavot pusdienas.
Šodien ēdīsim spagetti ar šampinjoniem un brokoli. Viens no trikiem kā dārgajā Norvēģijā ceļot budžetam draudzīgi ir nakšņot vietās, kur pieejama virtuve un ēdienu gatavot pašiem. Saplānojot maltītes un iepērkoties lielveikalā var ēst garšīgi, veselīgi un maksāt par to mazāk kā izmaksātu McDonalds vai BurgerKing maltītes, nemaz nerunājot par restorānu cenām.
Pēc pusdienām un īsas atpūtas atkal dodamies ārā. Lietainās valstis kā Norvēģija un Britu salas iemāca novērtēt labu laiku un izmantot to, lai lietainajās dienās nebūtu žēl. Vietējiem, gan arī lietus netraucētu. Ūdensizturīgās bikses un jakas ir katra standarta garderobē. No rīta kāpjot kalnā satikām arī bērnudārza grupiņu. Mazie ķipari saģērbti ūdensnoturīgajos kombinezonos un ar spilgtām vestēm mugurā kāpj kalnā. Jā, tajā pašā, kur mēs kāpām elzdami-pūsdami viņi dodas ikdienišķajā grupiņas pārgājienā. Nav brīnus, ka izauguši lieli viņi kalnos stumj savus bērnus un ved suņus ikdienas pastaigā. Tas ir kaut kas, ko varam mācīties – neīdēt par sliktu laiku, aukstu vasaru vai grūtībām. Norvēģi gan arī mēdzot sūdzēties ka nav pietiekami daudz naudas, lai trešo reizi šogad aizbrauktu atvaļinājumā, bet tas jau ir cits stāsts…