Purvā ar Hamokiem

Tieši vienu gadu atpakaļ mēs devāmies roadtripā uz Balkāniem. Pieveicām ap 7000km, bet man kaut kā iznāca nokļūt daudz tālāk par kilometros mērāmu distanci. Šis brauciens pilnīgi izmainīja manu perspektīvu uz Outdoor piedzīvojumiem. Došanās pārgājienos, kāpšana kalnos, nakšņošana dabā kļuva par neatņemamu dzīves sastāvdaļu neatkarīgi vai tas būtu stundas pārgājiens gar vietējo upīti vai ceļošana uz citu kontinentu.

Vakardien mums bija Balkānu reunion. Kā gan labāk atzīmēt šādu notikumu kā doties dabā darīt ko tādu, ko līdz šim vēl nebijām darījuši. Sapakojām guļammaisus, noīrējām hamokus un devāmies uz Duniku nakšņot purva vidū.

Sestdiena bija netipiski karsta – gluži kā Balkānu septembris. Naktī solīja ap 14 grādiem, kas kontrastu dēļ nozīmēja miglas veidošanos. Purvā ieradāmies īsi pirms saulrieta, iekūrām ugunskuru, iekārām hamokus un vakars varēja sākties. Šī gada slapjais augusts ir samulsinājis ne tikai lauksaimniekus, bet arī odus, kas uzskata, ka pavasaris ir atgriezies un atkal jāsāk sūknēt. Līdz ar tumsas iestāšanos arī migla bija klāt. Tas netraucēja ne marshmallow cepšanai ne ugunskura sarunām vien solīja skaistus skatus no rīta.

Nolēmām celties līdz ar saullēktu un iekārtojāmies hamokos. Biju daudz lasījis un redzējis kā to dara citi. Beidzot bija iespēja izmēģināt uz savas ādas. Jāsaka, ka ātri vien apguvu pirmo mācību – pārāk nostiepts hamoks is no fun. Pie katras mazākās kustības šāds hamoks uzsāk nekontrolējamu šūpošanos un jo vairāk centies noturēt līdzsvaru, jo nekontrolējamāka šī šupošanās kļūst. Tas beidzās ar to, ka atrados uz zemes ar visu guļammaisu un sagādāju pārējiem labu smieklu devu vakara pasaciņas vietā.

Jau minētie odi sadomāja uzrīkot asinsdonoru centra izbraukuma sesiju un papildināt to visu ar pirmās formula cienīgiem skaņu efektiem. Te arī ieguvām otru mācību – hamoki ir baigi forši – svaigs gaiss, ērti transportējami, uzstādāmi un guļami, bet komplektā jaierūpē arī moskītu tīklu!

Saullēktu neizdevās sagaidīt, jo biezā migla bija pārvērtusies biezos mākoņos, bet tas netraucēja celties sešos un sagaidīt gaismas parādīšanos. Pēc brokastu putras devāmies uzveikt nākošo izaicinājumu – izstaigāt visu Dunikas purva taku, kas ir viena no garākajām Eiropā.

Bijām jau vairākkārt gājuši fragmentus, bet šoreiz pieveicām pilnu garumu abos virzienos ap 11km. Pēc šī gājiena pat joka pēc ieplānotā, nostaļģiskā Tušonka pazuda zibens ātrumā. Pat Eimija neiebilda pret nezināmas izcelsmes gaļas konserva pievienošanu. Un siera kūku, kuras ēšanu atlikām kopš piektdienas, notiesājām pat nesagrieztu.