Belfasta un kāpiens Slieve Donard

Belfasta vēl nesen gozējās ziņu virsrakstos ar saviem nemieriem. Ierodoties tur pirmo reizi mani pārsteidza ierindas policijas mašīnas ar aizrestotiem logiem un bruņu kārtu, kas atgādina Amerikas viesuļvētru mednieku visurgājējus vai zombiju apokalipses izdzīvojušo patvēruma mašīnas. Arī četrmetrīgi žogi un dzeloņdrātis starp republikāņu un lojālistu kvartāliem nav retums. Spilgtās krāsās izkrāsotas trotuāra apmales, ģērboņi un karogi liecina par to, kurai grupai piederīgie dzīvo konkrētajā rajonā. Vietējie zin kuros kvartālos labāk nerādīties un kuriem var ātri izbraukt cauri aizslēdzot auto durvis. Belfāstā arī atrodama viesnīca, kas bēdīgi slavena ar to, ka tikusi uzspridzināta 36 reizes un iegājusi vēsturē kā pasaulē visvairāk spridzinātā viesnīca. Iespējams šī vēsture un ikgadējās parādes joprojām daudzus attur no dzīves šajā Īrijas daļā. Pēdējā laikā gan daudzi iebraucēji apjautuši, ka ziemeļos medicīna un sociālā sistēma ir labāka kā Īrijā un pārceļas uz dzīvi te. Laikam tas veicinājis pieprasījumu un arī pamudinājis atvērt tiešo avio reisu uz Belfastu no Viļņas.
Pirmo reizi pēc deviņiem gadiem lidojam divatā. Eimī jau devās uz Belfastu jūnija beigās un sagaidīs mūs tur. Wizzairam atgadījusies kāda ķibele ar ēdienu un vienīgais pieejamais ēdiens lidojuma laikā ir silts buljoniņš ar makaroniem. Nekad neesmu sapratis cilvēkus, kas lidojumu laikā iepērkas un ēd, bet pateicoties viņiem avio kompānijas mums pārējiem var piedāvāt lētākas biļetes, jo no dažiem otr tik iekasē lidojuma laikā. Tā visi laimīgi strebj pasaulē dārgāko roltonu un dodas uz britu okupēto Īrijas daļu.
Latvijas vasara šogad jau tikusi pasludināta par aukstāko kopš gadsimta sākuma un ierodoties Belfastā esam atveduši līdzi aukstumu un lietu. Pa dienu izrādās esot bijis silts, bet vakars apmācies un rudenīgi drēgns. Vēlāk gan piedzīvojām patīkamu vasaru un dienas, kad siltumu jau prasījās kondicionēt.

Sākotnēji mūsu mērķis bija apskatīt Īrijas dienvidu daļu. Tur ir gan salas augstākā virsotne, gan daudzās pussalas veido Fēru salu cienīgas klinšu piekrastes. Tomēr izrādijās, ka tepat – tikai stundas brauciena attālumā no Belfastas ir Ziemeļu piekraste ar līdzīgām klintīm un pludmalēm, par kuru eksistenci pat nenojautām.
Nolemjam sākt ar kāpienu Ziemeļīrijas augstākajā virsotnē Slieve Donard. Virsotnes augstums ir tikai 850m virs jūras līmeņa, bet tā kā kalns atrodas jūras krastā, tad līdzīgi kā Lofoten salās Norvēģijā – visi tie 850m arī ir jāuzkāpj ar kājām. Zinājām, ka diena būs saulaina, bet to cik patiesībā ir karsts apjautām tikai esot pusceļā. Ēnu patvērumam vairs nav kur rast un ūdens rezerves strauji izsīkst. Apsteidzam kādu sievieti, kurai kakls un mugura nodegusi sarkana. Līdzjūtīgi novaidos iedomājoties kā viņa naktī mocīsies. Tobrīd atceros, ka arī pats esmu sasmērējis ar saules kremu tikai seju un rokas, bet kakls palicis pliks. Auč! Arī man vakarā sāpēs…
Ceļā satiekam kādu kungu pensijas vecumā. Viņš augšup dodas brīžam iedams ar visām četrām. Jautājam vai ir jau iepriekš bijis virsotnē. Senākos kāpienus viņš pat vairs nemin, bet šogad šis esot trešais un pagaišgad pabijis vairāk kā desmit reižu. Oukei… Mums laikam pietiks ar vienu reizi. Patiesībā Lilita šajā virsotnē ir jau bijusi un pie ledusskapja esošā bilde liecina, ka arī mēs kopā pirms vairāk kā 10 gadiem te pusceļā taisījām selfiju. Toreiz man nebija ne mazākās nojausmas kas ir kāpšana kalnā un par laimi arī nemēģināju tikt virsonē. Lai arī kāpiens nav sarežģīts karstā dienā tas prasa pamatīgu piepūli un mēs vairākkārt apstājamies arvien nopietnāk apsrpiežot iespēju doties atpakaļ. Nonākšana virsotnē dod gandarījumu un dziļu līdzjūtību pret satiktajiem pretimnācējiem. Viņi smagi elšot virzās uz augšu, kur mēs jau bijām. Lejupceļš ir stipri vieglāks. Pie pirmās strauta šķērsošanas vietas uzpildam ūdens krājumus un es vēsajā ūdenī nomazgāju seju un rokas. Zemāk sākas mežs un koki dod patīkamu ēnu. Augstāk satiktais strauts jau kļuvis par vērā ņemamu kalnu upi. Dažviet tik dziļu, ka vietējie no klintīm lec upē atvēsināties. Lejā satiekam Eimī ar Omi. Viņas pavadīja dienu piejūras promenādē un labi, ka tā, jo šis kāpiens Eimijai būtu bijis par grūtu.