Tirkīzzilie ezeri un klinšu kanjons

Rīta mošanās vienmēr sagādā pārsteigumu, jo vakaros atbraucam jau tumsā un nekad nevar zināt ko ieraudzīsim pa logu no rīta. Šorīt ieraudzījām milzīgas klintis vienā pusē, zilu ezeru otrā un govju ganības tieši aiz žoga. Vēl tālāk – ielejā aiz ezera viss tīts biezā miglā. Kaut gan pie mums spīd saule.

Piedzīvojumus sākām ar nepilnu 4km pārgājienu pa iespaidīgo Aareschlucht upes kanjonu. Upe, kas pavisam taisni plūst kalnu ielejā pēkšņi iesprūk 180metrus dziļā kanjonā starp klinšu sienām, kuru platums dažviet nav lielāks par metru, bet platākajā vietā sasniedz pat 40metrus. Ārā +23, silts vējš, spīd saule un sajūta kā pirmais Maija siltums Latvijas pavasarī. Tikai nodzeltējušās koku lapas neiet kopā ar pavasara laikapstākļu sajūtām.

Šodienas plānā divi dzidrie kalnu ezeri. Blausee un Oeschinensee. Pirmais pavisam viegli sasniedzams no autostāvvietas. Uz otru ved pacēlājs vai arī pārgājienu taka. Nolemjam, ka sāksim ar otru un Blausee pieskriesim apskatīt vēlāk. Pacēlājs, protams mūs neinteresē. Gribam kāpt paši. Pie tam vakar esot tieši beigusies sezona un pacēlājs nemaz nedarbojas. Internetā pētītais atstāja iespaidu, ka līdz ezeram ved lēzena asfaltēta taka.

Laikam vajadzēja saprast, ka pacēlājs nemaksātu 70Eur ja taka būtu tik viegli pieveicama. Nepārtraukts kāpums, sāpošas kājas un pat apnikušās pusdienu sviestmaizes pazūd kā nebijušas pie tādas slodzes. Kad jau pusstundu bijām kāpuši pretimnācēji baidīja, ka vēl stunda kā minimums jākāpj un palikšot tikai grūtāk. Ar skarbiem vārdiem pieminējām otru ezeru un savu izvēli. Neko darīt. Skaidrs ka nepadosimies, tāpēc sakodām zobus un turpinājām ceļu cauri egļu mežam cerot, ka aiz katra nākošā līkuma parādīsies ezers. Tiešām pagāja stunda līdz tikām galā. Zilais ezers ar sniegotajiem kalniem fonā tā apbūra, ka pazuda laika izjūta un attapāmies knapi stundu pirms saulrieta. Iespēja palikt tumsā, mežā, uz stāvas kalnu takas nostrādāja kā lieliska motivācija, lai lejā nocilpotu nieka 45minūtēs. Kopā nepilni 8km un gandrīz puskilometrs vertikāla augstuma starpība. Skaidrs, ka tūlīt būs tumšs un otrs ezers šodien izpaliks.

Sēžamies mašīnā un braucam uz vilcienu. Vēl viens nebijis piedzīvojums. Priekšā milzīgs kalnu masīvs. Izvēle vai nu braukt 3,5 stundas apkārt pa ceļu, vai ar vilcienu šķērsot kalnu masīvu pa tuneli 20 minūtēs. Vilciens ar vaļēju vagonu sastāvu. Uz tā sabrauc visas mašīnas un dodas dziļi zem kalniem. Sajūta neapskaužama. Sēdi mašīnā, kas nejauki līgojas uz vilciena sastāva, apkārt šaurs un pilnīgi tumšs tunelis, kuram vilciens traucas cauri ar nopietnu ātrumu. Vienīgais apgaismojums ir katra vagona priekšā esošās gabarītu gaismas, kas iedod tikai aptuvenu nojausmu par tuneļa apmēriem. Lai arī vilciens elektrisks – mašīnā laužas tehniska smaka. Drusku pēc eļļas, drusku gumijas. Garais tunelis īsti nevēdinās un pazemes dziļumos sakrājušās visādas dīvainas smakas.

Tiekam nost no vilciena un pēc vēl vienas stundas brauciena jau tuvojamies Itālijas robežai, kur vēl Šveices pusē rezervētas naktsmājas. Rezervējām caur AirBnB, bet trāpījām uz ģimenes privātviesnīcu. Apbrīnojami kāda atšķirība starp apmaksātu viesnīcas darbinieku un pašu īpašnieku, kas vienpersoniski ir gan recepcija, gan restorāna pavārs, gan apkopējs. Ritas tante ir ļoti laipna un runīga lauzītā angļu valodā. Līdz sīkumam cenšas, lai katrs viesis justos gaidīts. Visu izrāda, izstāsta. ieaicina vakariņās uz viesnīcas restorānu, kur pasniedz ēdienus, ko pati kopā ar vīru turpat pagatavo. Sajūta kā bērnībā spēlējoties – katram sava loma un katrs attiecīgi izliekas par pārdevēju, klientu utt. Pilnīgi bez vēsās formalitātes ar kādu sastopies jebkurā viesnīcā vai restorānā, kur tevi apkalpo apmaksāts personāls.

Ierodoties viesnīcā konstatējam, ka meitenes palikušas bez haikingzābakiem, jeb pareizāk sakot zābaki palikuši mašīnas stāvvietā pie Oeschinen ezera. Atpakaļ braukt nozīmētu divi braucieni ar spokaino pazemes vilcienu un vairāk kā 50Eur par tā biļetēm vai arī 7stundu brauciens apkārt kalniem, kas nozīmētu rīt visu dienu pavadīt ceļā neredzot neko citu. Uzmeklējām ezera apkārtējo viesnīcu kontaktus un sasūtījām e-pastus ar cerību, ka kāds apavus būs nodevis viņiem. Varbūt atradīsies.